Ņemot vērā to ka vienu viņa sieva nekad nebūtu laidusi, līdzi viņš paņēma savu dēlu Danielu un Daniels paņēma līdzi savu mataino draugu.
Tātad 6. aprīlī plkst. 7.00 vai 8.00 no rīta Rihards jau gaidīja mani lejā pie durvīm, paķērām pa ceļam Pastnieku un devāmies ceļā, paceļam apstājoties Saldus hiper veikalā nopirkt ēdamo un kādu alkoholisko dzērienu ko vakarā piedzert pie sulas. Abi ar Pastnieku nopirkām pa mazajam 0.7l Balantines.
Ieradāmies vieni no pirmajiem un uzreiz pamanījām ka vējš neganti pūš, ilgi negaidīju un uzvilku kājās savas 101% sintētiskās bikses kuras biju paredzējis vilkt tikai gulēšanai pa nakti (vēlāk to ļoti nožēloju). Protams, ka nekas, nekad nesākas laikā un arī šis pasākums nebija izņēmums, sākām iet ar 30 min nokavēšanos, pa to laiku nekādīgi nevarējām sadalīt 6×1.5l pudeles ar Riharda līdzi paņemto bērza sulu, beigās kaut kā samānījām viņas somās un bijām gatavi iet, pie mums pienāca viens smaidīgs vīriņš sasveicinājās, prasīja no kurienes mēs esam, brīdi vēlāk pienāca uz matu tik pat līdzīgs vīrelis ar drūmu seju un lika, lai mēs pārkārtojam savas somas, ka viņas jau no gabala ir redzamas kā pilnīgi nepareizi sakārtotas, mēs saskatījāmies un noignorējām viņa norādījumus. Sākot iet, protams, mēs izdomājām visādas muļķības par to, ka abi vīreļi ir brāļi un ka viens no viņiem ir labais policists un otrs sliktais u.t.t. Kā izrādījās vēlāk abi vīreļi laikam bija ugunī rūdīti, jo pārvarēja visus šķēršļus ar kabātās saliktām rokām, kas mūs ļoti izbrīnīja.
Nu tad sākās iešana jau pirmajos pāris kilometros mēs slīpi līdām pa ļoti stāvu lietus ūdens izskalotu ceļu, kāpām pāri neskaitāmiem elektriskajiem ganiem, pārvarējām vairākas nogāzes un neskaitāmas mazas upītes pāri kurām vajadzēja iet turot līdzsvaru, lai neiegāztos ūdenī uz pāri upītei nogāzta koka. Pirmo upīti vajadzēja šķērsot pa nogāztu koku, kas atradās aptuveni 20cm virs ūdens. Es, protams, kā džentlmenis aizgāju līdz koka galam, visiem palīdzēju pāriet pāri un paliku pēdējais, tad kaut kā neveikli griežoties mēģināju lekt krastā, bet lēciena brīdī manai super somai (ar kuru man jau pirms tam ir bijušas neskaitāmas problēmas) notrūka lence, tanī brīdī es sapratu ka mana soma tūliņ ielidos ūdenī tāpēc kājās kaut, kas sagrīļojās un es kārtīgi neatsperoties ielecu gandrīz līdz ceļiem ūdenī, paldies Dievam ka viens dzeks man operatīvi palīdzēja izlīst laukā no ūdens, kā rezultātā kājas nemaz tik ļoti nesamērcēju.
Vēlāk sākās pasākuma interesantākā daļa kalni un lejas, kalni un lejas, kalni un lejas, kalni un lejas, nezinu vai tie vecie onkulīši un tantes lieto kādas stipras zāles, vai vienkārši krūmos dūrās ar ķīmiskām vielām, bet visi kā viens skrēja pa tiem kalniem un lejām kā kalnu kazas, pilnīgi bez saspringumiem, kā rezultātā visi mūs apdzina, mēs palikām pēdējie un sākām attālināties. Bija paredzēts, ka 50min mēs ejam un 10min atpūšamies. Beigās jau bijām tā noguruši, ka tik tikko bijām aizvilkušies līdz atpūtas vietai, tā visi jau cēlās un gāja tālāk. Riharda bērzu sula kuru pirms tam nevarējām sadalīt gāja iekšā dziedādama un manas sintētiskās bikses tā karsēja, ka es varēju aizdegties no vienas dzirksteles.
Gājām ļoti daudz, pēc mana pedometra (mērierīce, kas mēra noieto soļu skaitu un rēķina noieto attālumu pēc ievadītā fiziskā soļa garuma, pilnīgi nekāda sakara tam nav ar maziem bērniem!!!) rādījumiem laikam tika noieti aptuveni 23-25km, bet ņemot vērā to ka galvenokārt līdām kalnos un slīdējām lejā pa nogāzēm, varētu būt arī vairāk. Pēdējos 5-7km gāju kā zombijs, dēļ neērtajiem armijas garajiem šņorzābakiem sāka sāpēt uzberztās tulznas, vienīgais, kas manī patiešām uzdzina izbrīnu bija tas, ka lai arī cik mēs ātri gājām, mēs nevarējām noķert vecos bukus, un tas kā sliktais policists mums „paskrien” garām ar kabatās saliktām rokām. Sliktais policists laikam bija no Kenijas, jo rokas no kabatām manuprāt viņš izņēma tikai kad ēda, lai arī cik grūta nebija distance, viņš to pārvarēja pat aci nepamirkšķinājis, vēl vairāk, pirms gandrīz katra lielāka šķēršļa viņš aizsteidzās garām visām grupām un skaitīja visus vai nav kāds pazudis, tad atkal ar kabatās saliktām rokām no beigām paskrēja visiem garām un turpināja ceļu nemainot sejas izteiksmi. Kad tev uz katras kājas ir pa 4 tulznām, tu esi pārguris kā zirgs, tev gribās ēst un gulēt, un kad tu ieraugi tādu titāna cilvēku, to tiešām var apbrīnot, pavisam noteikti viņa gados gribētu būt tādā fiziskā formā.
Beidzot nokļuvām līdz nometnei, mēs apmetāmies tā patālāk no pārējiem, sacēlām teltis, uzkurinājām ugunskuru un sākām vārīt gardos makaronus ar tūrista brokastīm, kuri garšoja tik sasodīti labi, ka noēdām visu pa tīro, protams, pēc tam sākām mēs ar Pastnieku tukšot savus viskiju krājumus, dzīt viss visādus jokus, arī sacirtām malku rītam, un vienkārši baudījām brīdi. Kur vien paraugies, visur dega ugunskuri un pie katra bija pulcējies kāds bariņš dzelzs cilvēku, kas visu laiku pa apli laida krūzi ar kaut kādu dzērienu. Kad mēs izdzērām savus tilpumus gribējās, protams, iet iepazīties ar cilvēkiem, kuriem kauli bija no karbona, nervi no titāna stīgām un asiņu vietā ritēja tīra plazma. Sacīts darīts, jau nākot tuvāk ugunskuriem dzirdējām tikai par to kā viņi savstarpēji apspriedās, ka viens ir bijis pašā Kilimandžāro spicē, otrs tikko Himalajus iekarojis, trešais Kanādas augstākajās virsotnēs uz muguras ir uznesis pilnu skābekļa balonu, ceturtais Turcijā vai, kur citur gandrīz tika aiz restēm par nelegālu kalnu grēdas šķērsošanu, vienā vārdā sakot, cilvēki runāja tikai par to, cik kurš ir varens un kādus tik brīnumus savā mūžā nav redzējis (šis te tiešām ir bez sarkasma, cilvēki tiešām ir apbrīnas vērti!!!), pienākot pie ugunskura mūs ar Pastnieku uzreiz sacienāja ar to dziru, kuru viņi laida pa apli, mēs joprojām nezinām, kas tas bija par draņķi, bet mēs pavisam noteikti zinām, kas bija pie vainas, tam ka Pastnieks brīdi vēlāk zaudēja runas spējas. Tā tad, pienākam pie ugunskura un brīdi pastāvam paklausoties varoņdarbus, tad kāda dāmīte, kas stāvēja mums viss tuvāk, jautā, kas mēs esam, kā uzzinājām par šādu pasākumu, ko darām, kā mēs atpūšamies, nu tad Pastnieks sāk stāstīt, ka esam no Rīgas un ka šādu pasākumu apmeklējam pirmo reizi un ka pārsvarā nodarbojamies ar to ka pētam te pat Latvijā atrodošās PSRS kara bāzes, militārās pilsētas, raķešu bāzes, munīcijas noliktavas u.t.t., ar katru brīdi ar vien vairāk un vairāk cilvēki sāk ieklausīties tanī ko stāstam par bāzēm un kādas tās ir un kuras ir pašas interesantākās, līdz brīdim, kad Pastniekam sāk iedarboties tā kurmju inde, kuru laida apkārt un viņš sāka runāt ar tik lielām pauzēm ka starp tām mierīgi varētu ielikt veselu kaudzi ar reklāmām, Pastnieks brīdi parunāja un apstājās, bet visi dzelzs rūdītie cilvēki ar tādu iekāri bija klausījušies visā, ko stāstīja pirms brīža, ka bija gatavi savu dvēseli atdot, lai tik Pastnieks stāstu turpinātu, nu tad es pieslēdzos un turpināju, cik vien tas bija manos spēkos un tā es kādu brīdi aizvietoju Pastnieku reizēs kad viņam ieslēdzās pauze, līdz brīdim, kad Pastnieks iesāka kaut kādu ļoti sarežģītu tēmu par vēsturi un militāro sagatavotību Ulmaņa laikos, kad Pastnieks pārstāja runāt es sapratu, ka nu pietiek, jāiet gulēt, abi ar Pastnieku pagriezāmies un gājām uz telti, kad mēs aizgājām visiem bija tādi ģīmji, gluži kā nepabeigta dzimumakta laikā.
Nākamā diena bija īpaši grūta, galva sāpēja kā spainis no tās kurmju indes un kā astoņi spaiņi sāpēja manas astoņas tulznas, kuras, lai gan es notinu ar pelēko izolācijas lentu un uzvilku visus savus zeķu pārus, sāpēja vienalga. Paldies Dievam distance nākamajā dienā bija stipri vieglāka, vairs nebija jāiet pa kalniem un lejām, bet toties ļoti daudz kilometri bija jānoiet gar krastu, kuram bija diezgan liels slīpums un visu laiku vajadzēja sasvērties uz kreiso pusi, lai neieveltos ūdenī, pēc vairākiem kilometriem tā slīpi noejot, potītes liek par sevi manīt mēs šo posmu nosaucām par „Potīšu malēju”.
Arī otrā dienā mēs nogājām aptuveni 23-25km, bet uz beigām jau bija tāds nogurums ka knapi vilkām kājas un mēs abi ar Rihardu ļoti stipri sākām nožēlot to ka neaizgājām uz mežu pa lielo padarīt savas darīšanas. Kad jau likās ka es tūliņ paklupšu no noguruma un sāpēm kājās, tad pēkšņi manī atvērās otrā elpa un manī bija tik daudz enerģijas ka varēju pat skriet, bet diemžēl otrā elpa ļoti ātri aizvērās.
Pasākuma nagla bija fotogrāfēšanās pie milzīga akmeņa, mēs bijām tik lēni, ka visi jau pirms mums bija salasījušies un safotogrāfējušies neskaitāmas reizes, kad mēs parādījāmies no stūra, visi 40 cilvēki bļāva, lai mēs kustamies ātrāk, mēs kā zombiji nometām somas tur pat pie akmens un ne pa milimetru nemainot mūsu pārvietošanās ātrumu nokritām sēdus zālē pie akmeņa, kur fotogrāfējās visi.
Sākām iet tālāk, izgājām kaut, kur pa vidu starp visiem un jau pēc pavisam neilga brīža atkal bijām pēdējie, ja nebūtu Rihards savu dēlu ar draugu no mugurpuses visu laiku dzinis tad iespējams viņš mājās tā arī nepārnāktu. Visi aizgāja pa priekšu un mēs ar Rihardu paskatījāmies viens uz otru un nolēmām ka vai nu tagad vai nekad, pārlīdām pāri kaut kādām kārtējām dzeloņdrātīm, kas norobežoja lauku no meža un padarījām darbu, lūk tā bija laime, laime manā sejā kūsāja arī pēc brīža kad sasniedzām pirtiņu un mašīnu, es vienkārši atgūlos zālītē, izēdu un izdzēru pilnīgi visu to, kas man bija palicis pāri un priecājos par sasniegto un par savām klibajām un tulznu nomocītajām kājām. Pēc brīža pateicām paldies pasākuma organizētajiem un dzenot kārtējo sviestu braucam mājās.
Kopumā varu teikt ka pasākums bija vienkārši super izdevies, maršruts bija ļoti interesants, ja man būtu pareizi apavi tad es spētu daudz labāk izbaudīt visu apkārtējo dabu un ainavas, jo ir ļoti smagi, kad uz katra soļa ir jāsasprindzinās, lai nesāpētu kājas, pārējais viss bija lieliski, gan man, gan Pastniekam un arī Rihardam pasākums ļoti patika! Nākamgad noteikti jādodas vēl.
P.S. Piedodiet par gramatiskajām kļūdām mana latviešu valodas skolotāja bija Anda Daina no 69. vsk.

Teksts: Roberts

Foto: Pastnieks