Latvijas Ārlietu ministrijas mājas lapā Dombaja minēta kā viena no bīstamākajām pasaules vietām, uz kurām Latvijas tūristiem nebūtu ieteicams doties. Lai no Latvijas nokļūtu līdz Dombajai, Karačajas-Čerkesijas autonomās republikas populārākajam kalnu kūrortam, ar vilcienu jābrauc divas dienas un vēl puse dienas ar autobusu. 38 latvieši Latvijas Alpīnistu un ceļotāju asociācijas (LACA) organizētajā kalnu skolā Dombajā pavadīja trīs nedēļas, kuru laikā pa dažādas grūtības maršrutiem uzkāpa divpadsmit Kaukāza virsotnēs.
LACA ir sabiedriska organizācija, kas piedāvā apgūt kalnos kāpšanas iemaņas un alpīnisma tehniku jebkuram interesantam. Vispirms Latvijā visu ziemu skolas solos jāapgūst teorija, bet pēc tam zināšanas tiek nostiprinātas Aldara tornī un Jumpravmuižas klintīs. Un tad, kuriem interese par kalniem vēl saglabājusies, ir jābrauc uz Kaukāzu! Šogad uz Karačajas-Čerkesijas republiku, kas meklējama Rietumkaukāza centrā ģeogrāfiski nosacīti pa vidu starp Melno un Kaspijas jūru. Tā ir Krievijas teritorija, kas robežojas ar Gruziju. Potenciālā konfliktu zona, jo tuvumā Abhāzija.
Iebraucot Krievijā, ārzemju tūristiem jāreģistrējas. Tuvā robeža ar Gruziju ir ierobežojusi daudzas alpīnisma aktivitātes un likvidējusi agrāk populārus kalnu pārgājienu maršrutus. Tā pārgājieni pāri Galvenajai Kaukāza grēdai oficiāli vispār ir aizliegti, bet, lai uzturētos grēdas tuvumā, Čerkeskas robežsargu daļā ir jāsaņem atļauja.
Praktiski visās vietās Ziemeļkaukāzā, kur tiek piedāvāta atpūta, ir spēkā normatīvie akti par tūristu uzturēšanos kalnos. Milicijas un glābšanas dienestiem ir jāreģistrē atpūtnieku ierašanās kūrortos, arī tūristiem, alpīnistiem pašiem jāreģistrējas pirms savu kalnu maršrutu iziešanas. Pastiprinātai kontrolei uzstādīti papildu posteņi, kuru galvenais uzdevums ir reģistrēt tūristus, kā arī sazināties ar šiem tūristiem viņu ceļojuma laikā. Īpaši tas attiecas uz tādām atpūtas zonām Kaukāzā kā Lagonaki plato (Adigeja), Elbrusa apvidus Dombaja, Teberda.
Būvē jaunus pacēlājus un viesnīcas
Dombaja alpīnistus pievilina ne tikai ar gleznainajiem dabas skatiem, bet arī klinšu sarežģītību un sportisko daudzveidību. Te ir maigas un sniegotas ziemas. Uz Mussa-Ačitara grēdas (3012 m v.j.l.) nogāzēm sniega sega turas līdz pat aprīļa vidum, tāpēc te no Dombaja izbūvēti pacēlāji. Pēc diviem gadiem tiks nodots ekspluatācijā vēl viens gondolas tipa, kas top pēc franču tehnoloģijām un ar krievu darbaspēku. šajā kalnā aktīvi norit tirdzniecība ar suvenīriem (aitādas, naži, adījumi u. tml.), te var iestiprināties ar šašliku un ceptām forelēm, kā arī noīrēt numuriņu kalnu viesu mājās.
Pacēlāji (zemāki) ir arī Alibekā, tur tie esot bez maksas. Gatavojoties ziemas sezonai un slēpotāju pieplūdumam, tur šobrīd aktīvi remontē un ceļ jaunus viesu namiņus. Oktobrī būšot gatava ēka ar 15 numuriņiem, tad Alibekas alpīnistu nometnē labiekārtotās telpās (viņu izpratnē) varēs uzņemt jau ap 150 cilvēkiem.
Dombaja atdzīvojas pēc deviņdesmito gadu sākumā piedzīvotā sabrukuma. To atzīst visi. Un spilgtākais pierādījums tam esot fakts, ka vietējie no saviem dzīvokļiem pārcēlušies uz māju pagrabiem (dzīvokļus izīrē tūristiem) un veikali netiek galā ar pircēju pieprasījumiem.
Pateicoties kalnu slēpošanas un snovborda popularitātei, Dombajā atkal atvērtas vairākas dažāda komforta līmeņa viesnīcas, var iznomāt sporta inventāru vai nolīgt slēpošanas instruktorus.
Mācības uz sniega un ledus
Kā jau īstā skolā pienākas, mūsu ierašanās Dombajā sākas ar mācībām tajās piedalās gan tie, kas pirmo reizi kalnos, gan pieredzējušākie. Pa divām dienām klintīm un ledum, pa vienai sniegam un kalnu upes šķērsošanai.
Jau vilcienā, laiku īsinot, sākām siet mezglus. Visnotaļ aizraujoši kreiso roku pagriezt, cauri cilpiņai izvērt galu, tad divreiz izvilkt īkšķa virzienā un savilkt galus... Beigās neaizmirst uzsiet kontrolmezglu!
Vajadzētu sanākt bramškotam mezglam, kur resnāku virvi savieno ar tievāku. Kaut kā man ar to neveicas. Taču biežāk lietotais astotnieks gan sasienas visiem vienādi ātri. Uz kalniem brauc arī Ilze, burātāja. Kad lūdzu, lai uzsien jūrnieku mezglu, viņa ātri uz pirkstiem uzmet jau redzēto alpīnistu dubulto astotnieku. Nosaukumi dažādi, bet labi, ka kalnos praktiski izmanto tikai daus no daudzajiem cilvēces izgudrotajiem mezgliem, pretējā gadījumā vairs neatliktu laika nekam citam.
Jau divas dienas mums ir sniega un ledāja nodarbības. Ir jautri vārtīties sniegā, kad saule virs tevis svilina vismaz ar 30 grādiem pēc Celsija. Taču ļauties sauļošanās priekiem nevar, jo kājās smagi zābaki, bikses un bahilas, rokas sedz ūdens un vēju necaurlaidīga vējjaka. Rokās vēl arī cimdi, galvā ķivere, kura, kā par brīnumu, nekarsē. Acis sedz saulesbrilles, bet vaigus maskas. Te no saules bēg, lai neapdedzina, lai var naktīs pats gulēt un nepamodināt ar saviem vaidiem telts kaimiņus, neuzmanīgi pieskaroties apsvilušai miesai.
Dombaja ir vissiltākais Kaukāza rajons. Tik silts, ka virs Alibekas ledāja lido gan mušas, gan knišļi. Viens ods pat iekoda. Fantasmagoriska sajūta, zem zābakiem gurkst sniegs, bet garām aizlido krāšņs taurenis.
Mēs mācāmies iet pareizi pa sniegu, krist ar dzelkšņiem kājās tā, lai paši sevi nesavainotu, noturēties ar leduscirtni, līst ledāju plaisās un vilkt no tām ārā iekritušos. Rāpjamies klintīs, lai pirksti pierod pie akmens.
Ir nodarbības arī kalnu upes šķērsošanā. Mūsu izvēle krīt uz Alibekas upi zem ūdenskrituma, kur straume īpaši spēcīga. Šķērsojot Alibeku pa nolaistu koku, dažiem izdodas upei tikt pāri arī ar sausām kājām, taču tad, kad jālaižas līdz viduklim ūdenī, meitenēm īpaši gribas no sirds protestēt un norādīt uz visām potenciālajām kaitēm, kas var rasties, apsaldējot ledusaukstajā ūdenī vārīgās vietas. Taču dīvaini, te organisms pēc izlīšanas no ūdens atsilst dažās minūtēs un neviens pat nenoķēra iesnas.
Saullēkts pie Tūra ezera
Ir 31. jūlijs. Kalnos jau pavadītas sešas dienas. Šorīt cēlāmies pussešos, lai redzētu saullēktu. Tiesa, lai skatītu sauli vaigā, nevis tikai tās priekšvēstnešus, kas iekrāsoja virsotnes dzelteni sarkanas, nācās gaidīt gandrīz stundu. Īsi pirms saullēkta sāka čivināt putni, kuri pirms tam klusēja kā mēmi. Savukārt Alibekas upē strauji cēlās ūdenslīmenis un tā sāka krākt vēl apdullinošāk.
Ūdens, kas nācis no tikko izkusuša ledāja, ir stindzinoši auksts. Pat traukus kalnu upē nomazgāt ir īstens pārbaudījums. Turklāt kalnu ūdens ir tik mīksts, ka praktiski nav iespējams noskalot ziepes. Taukainās bļodiņas pēc griķu biezputras ir beržamas ar granti un smiltīm. Aizraujošs process, kas bieži vien jāveic, balansējot uz vienas kājas upes malā.
Tūra ezers atrodas starp Alibeka un Divu mēļu (Dvujazičnij) ledājiem 3000 metru virs jūras līmeņa. To līdz vasaras vidum klāj ledus. Zemā ūdens temperatūra (0 3 C) nokrāsojusi ezeru pērļuzaļu. Pa sniega mēli var pacelties līdz Alibeka ledājam. Sniegā ir grotas, kurās urdz upītes. Gar malām zied rododendri, kāpjot uz augšu, pārņem sajūtas, atgādinošas Latvijas pavasarus kad viss apkārt kūst un smaržo. Bet kalendārā taču jau augusts!
Lai nokļūtu līdz Tūra ezeram, no Alibekas nometnes jādodas augšup pa ceļu, kas pamazām pāriet takā.
Turpat pie Tūra ezera ir Alibeka ledājs, viens no lielākajiem Dombajā, kas iestiepjas līdz meža zonai. Pārņem viegla neizpratne, kā tik karstā saulē apkārt var būt tik daudz ledus un sniega. Ledāja plaisas sasniedzot pat 60 metru dziļumu. Ledāja mēle šovasar saīsinājusies, nokūstot jau par astoņiem metriem, kamēr citus gadus tikai par 20 centimetriem. Uz ledāja ir tik daudz gaismas, ka bez saulesbrillēm, kas aiztur ultravioleto starojumu, ātri vien var kļūt akls.
Divu mēļu ledājam viena puse jau nokususi, otrā atkāpjas ar 11 metru ātrumu gadā. Savulaik šie abi ledāji bija vienoti, taču zemeslode sasilst un arī Kaukāza sniegi kūst.
Kalnu slimība izretina rindas
Ilonai sāp galva, nespēks un slikta dūša. Kalnu slimība. Mūsu organismi vēl nav pieraduši pie kalnu retinātā gaisa. Tiem, kam zems asinsspiediens, tas pazeminās vēl vairāk. Kādu nakti Raimonds teltī pamostas un jautā: vai jūtat, cik mēs visi jokaini elpojam? Tiešām, izrādās, daži pat sēc, bet visi elpu velk sekli un bieži. Arī Ilvai, kas pirmo reizi ir kalnos, ceļā uz virsotni kļūst slikti: It kā mani kāds vilktu pie zemes. Ķermenis tik smags, ka nevar pacelt ne kāju. Es nevaru tālāk... šāds stāvoklis Ilvai ilgst dienu, pēc tam meitene startē uz augšu ar jauniem spēkiem.
Tuvojoties 3500 metru robežai, dažiem sākas galvassāpes, kas liek meklēt analgīna tabletes. Kā notiks aklimatizācija, nekad nav iepriekš pasakāms. Tas atkarīgs no katra cilvēka īpatnībām. Viens, spēcīgs kā bifelis, bet vajadzīgs ilgāks laiks, lai pierastu, cits trausls, bet jūtas labāk nekā mājās. Edgars stāsta, ka tiem, kas kalnos kāpj regulari katru gadu, izstrādājas tā saucamā paliekošā aklimatizācija. Tas nozīmē, ka ar katru jaunu kalnu reizi viņiem pielāgošanās augstkalnu klimatam notiek straujāk un vieglāk.
Pārāk maz uzsvērts, ka aklimatizācija nepieciešama arī kalnu slēpotājiem. Nevar ar darbā novājinātu organismu aizbraukt ziemas brīvdienās nedēļu paslēpot 3000 metru augstumā un uzreiz atpakaļ mājās. Arī slēpotājiem nepieciešams pie augstuma pierast pakāpeniski, lai nav pēc gadiem desmit jāmokās ar sirds un elpošanas kaitēm.
Četrrāpus ar pliku dibenu
To mums teica blakus teltī mītošie ukraiņi pieejas virsotnēm Kaukāzā ir sarežģītākas nekā gājiens uz kalnu smailēm. Un viņiem bija simtprocentīga taisnība. Pirmā virsotne, kurā paredzēts uzkāpt, KAP smaile atbilst 1-B kategorijai. Vieglākā tātad. Pēc maršruta apraksta spriežot, no Alibekas nometnes pa taku pāri Alibekas upei līdz Belalakajas kanjonam, kur paredzēts celt teltis, jāiet pusotra stunda. Varbūt bez mugursomām to arī var iespēt. Man ī mērkaķu taka prasīja četras stundas. Kāpjot pa pieejas taku uz naktsmītnes vietu, es pirmo reizi mūā atzinu, ka rāpjos kalnā četrrāpus, turklāt ar pliku dibenu. Bikses pārplēsu uz kādas akmens šķautnes. Turklāt, kā beigās izrādījās, ne es vienīgā nometnē slēpu pēcpusi, bez manis bija vēl vairāki tādi bēdubrāļi.
Savu telti uzcēlām, izrādās, vietā, ko ar smaržvielām iezīmējuši tūri. Likāmies gulēt, nebūdami īsti droši, ka naktī šie stirnāži nenāk atjaunot savas īpašumtiesības. Likāmies uz auss pirmo reizi siltajās jakās un vilnas zeķēs. Kāds ieteica dežurantiem brokastu ūdeni atnest uzreiz upe varot pa nakti aizsalt un tad būs jākausē ledus. Ūdens nesasala, taču tuvu tam bija gan.
Ceļamies četros, jāvāra putra un tēja. Uz virsotni paredzēts iziet piecos. Tik agri jāiet, lai ceļā pēc iespējas mazāk karsētu saule. Agrā celšanās ir atkarīga ne tikai no maršruta garuma, bet arī no tā, vai tuvumā nav apmetusies vēl kāda alpīnistu grupa. Ja uz virsotni iet vairākas kompānijas, tad apakšējiem var krist virsū akmeņi, tāpēc tas ir bīstami.
Pirms iziešanas jūtu satraukumu, domājot, vai uzkāpšu virsotnē. Lai gan nometnē esmu maršrutu pat pārzīmējusi un skaidri zinu, ka nekā pārlieku sarežģīta tajā nav. Tomēr satraukums ir kā vienmēr, kad stāvu pie kalna, kurā jākāpj. Varbūt tas saistīts ar neziņu tikšu līdz galam vai būs jāatgriežas atpakaļ, mērķi nesasniegušai. Tajā mirklī šķiet, ka sabijusies esmu es viena pati, taču vēlāk, skatot fotogrāfijas, redzams, ka arī maniem grupas biedriem acīs atspoguļojas kalni.
Pārejot kanjonā pāri sniega tiltam, nokļūstam līdz Belalakajas ledājam, tāpēc jāvelk no somām ārā dzelkšņi. Lai nokļūtu līdz maršruta sākumam pie "auna pierēm", pa ledāju jāstampājas pusotra stunda. Visai nogurdinoša nodarbe, kurā nerodu nekādu prieku. Skats meklē klintis. Līdz tām vēl tālu vismaz divu stundu gājiens.
Man šķita dīvaini dzirdēt jaunos alpīnistus sakām es taču samaksāju, lai uzkāptu četrās virsotnēs. Tas nešķiet godīgi pret kalniem un cilvēkiem, kas kāpuši gadiem. Nopirktās virsotnes! Viņus taču, arī mani, jā, šajās virsotnēs uzveda instruktori, rūpīgi pasakot, kur liekama kāja, un grūtākās vietās uzliekot margas.
KAP šis saīsinājums tulkojumā nozīmē Austrijas komunistiskās partijas smaile. Pārāk daudz gan no apkārtnes neredzējām, jo sāka strauji celties migla. Vai mākoņi. Vienmēr esmu domājusi, pēc kādām pazīmēm tos var atšķirt. No apakšas necaurredzamais vāls atgādina mākoni, no augšas tas pats šķiet miglas kupena. Līdz mirklim, kad tā apņem tevi, sāk līņāt lietus un tu vairs neredzi ne tikai savu sasaites biedru, bet pat kur likt kāju
Autore: Gundega Skagale ©2005 LACA